Tik sen šeit nekas nav rakstīts. Atceros, kad izveidoju šo blogu, vēl pirms Erasmusa. Toreiz biju pavisam cits cilvēks. Šobrīd laikam nekas nekas nekas nav tā kā bija teiksim 2010.gada augusta beigās. Nu labi ir - aizvien tas pats dzīvoklis un tā pati augstskola. Bet citādāk..
Smieklīgi, bet atceros, kā pēc Budapeštas, kad bija garlaicīgi mēdzām ar Laimu ākstīties, kas mums pirmajā rindiņā Facebookā.. Atceros, ka man tur bija Čareks, Soerens un citi zvēri..Tikko uzmetu aci, kas tad tur ir tagad. Visa pirmā rindiņa pieder cilvēkiem, kurus iepazinu esot Lietuvā.. Un pati pirmā pozīcija - jā, viņam..
Šis gads ir izrādījies krietni vien citādāks, kā biju spējusi iztēloties. Jā. Bija lekcijas, bija prakse. Pa vidu tam visam paspēju aizbraukt uz Poliju, kur brīnišķīgi pavadīju nedēļu aktīvi darbojoties un iepazīstot foršus cilvēkus, tad atceros, kā vēlējos braukt projektā uz Lietuvu, kur sākotnēji man atteica. Nopirku biļeti pie tēta, kurš šogad pārvācās dzīvot uz Šveici. Tad vienu rītu saņēmu vēstuli, ka tomēr varu braukt uz Lietuvu, bet tad bija šaubas - braukt vai nebraukt, jo divi mēneši jau bija saplānoti nedaudz citādāk.. Tomēr piekritu.. Un tiešām, tagad padomājot, ko es būtu palaidusi garām, ja toreiz būtu pateikusi nē..
Jā, Lietuvā mainījos pilnībā. Ne tikai dzīvesstila dēļ, bet arī satikto cilvēku dēļ. Tiešām prieks par visu, ko es darīju tur.. Bet.. Nekas vairs nav tā kā agrāk.. Trust. Tas bija vārds, kura esamību savā dzīvē noliedzu līdz tam, bet nu lietas mainās.. Esmu ieguvusi 8 brīnišķīgus ārzemju Draugus, no kuriem 3 laikam ir personas, kurām esmu uzticējusies un turpinu uzticēties visvairāk savā dzīvē.. Nu jā.. Arī citas lietas mainījušās..
Pirmo vakaru un rītu pēc atgriešanās es laikam neaizmirsīšu nekad. Atvērt acis savā dzīvoklī, saprast, ka VISS.. Vairs nav man blakus 9 citi cilvēki, ar kuriem mosties un ēst brokastis kopā, ir tikai viens - brālis, kurš pēc manas vairāku mēnešu prombūtes man pat čau nepasaka.. Nav vairs tas viens, par kuru pamostoties no rīta varēju domāt, interesanti, kas mūsu starpā mainīsies šodien.. Bija sajūta, ka vienkārši vairs nav..
Bija tik grūti saņemties un saprast, ka kaut kā jāturpina dzīvot.. Saņēmos un sāku kārtot visas lietas, darīties un ņemties, līdz beidzot vakar pa dienu šķita, ka nu visu esmu ievirzījusi pareizajās līnijās un ka tagad tikai jāturpina movements līdz Janvārim, kad varēšu uzelpot, because.. Bet pēdējās 28h ir visu mainījušas, sākot ar vakardienas pēcpusdienu.. Un šodienas priekšpusdienu.. Virzība, kuru biju tik apņēmīgi iesākusi, vienkārši vakar jauki izbeidzās ar Uzneredzēšanos, savukārt par Janvāra uzelpošanu viss ir pārāk Complicated un tas pēc idejas pārceļās.. Vārdsakot, esmu atkal STUCK.. un šoreiz nezinu, kā lai tieku ārā no tā..
Nu ko vēl. Have fun story ir pārvērties par krietni kaut ko vairāk. Atceros, kā centos pārliecināt, ka 27.septembrī tam ir beigas.. Neveiksmīgi.. Nu jā, bet pateicoties dažiem notikumiem un sarunām, tās arī nebija beigas. Un vēl aizvien nav un laikam arī tik drīz nebūs..Tikai šodien.. Saņēmu vēstuli. Labu vēstuli patiesībā.. Ļoti labu.. No vienas puses.. No otras.. Nez kāpēc man tas lika pārdomāt, vai es spēju tā teikt "handle" visu šo padarīšanu.. It sevišķi dēļ vakardienas.. Tāpēc man nav ko atbildēt. Pirmo reizi, kad laikam atbilde ir loģiski sagaidāma, man vienkārši nav nekā, ko teikt..
Īsāk sakot likās, ka esmu sakārtojusi savu dzīvi un tā ir tāda kā vēlos ar gan īstermiņa, gan ilgtermiņa plāniem un mērķiem, pēdējo divu dienu notikumi man ir pamatīgi "sadevuši pa pakaļu" un vairs es nesaprotu neko. Kāpēc, kad, vai, un kā? Būtu tikai vakardienas notikums vai šodienas atsevišķi, es vēl spētu kaut kā samierināties, bet tagad mans izcilais īstermiņš ir pa burbuli un man nav ne jausmas, ko iesākt tagad.
Tiešām - nekad nevar zināt, kā beigsies diena vai nedēļa..
